2017. gada aizliegums ievest Ķīnā plastmasu, izņemot augstas kvalitātes pārstrādātas granulas, radīja lielu rezonansi Eiropā, jo visiem bija jāsāk domāt, kā pārstrādāt plastmasas atkritumus – tos vairs nevarēja kā agrāk vienkārši aizvest uz Ķīnu. Savā ziņā tas atvieglo dzīvi polimēru materiālu pārstrādātājiem, jo izejmateriālu cenas ir samazinājušās; vienlaikus konkurence aug, un izdzīvo tas, kurš spēj ātrāk pielāgoties un veiksmīgāk uzturēt atbilstošu infrastruktūru. Salīdzinot ar situāciju citās Eiropas Savienības (ES) valstīs, Latvijas plastmasas atkritumu pārstrādes nozare saņem krietni mazāku finansiālo atbalstu gan realizācijai un pārstrādei, gan iekārtu iegādei un ražošanas ēku būvniecībai. Turklāt atšķirībā no vietējiem mēbeļu ražotājiem, kuriem IKEA ienākšana Latvijā, AS “Latvijas Mēbeles” vadītāja Jura Griķa vārdiem runājot, bija kā pīlei ūdens, jo viņi produkciju galvenokārt eksportē, starptautiska sadarbība plastmasas atkritumu pārstrādes jomā nebūt nav vienkārša.
Lai gan nozares ietvaros Latvijā un arī Eiropā ļoti veiksmīgi attīstāmies, pārējai pasaulei mēs šķietam pārāk mazi. Lai redzētu sadarbības potenciālu, lielajiem starptautiskajiem plastmasas izstrādājumu ražošanas uzņēmumiem ir svarīga ne tikai kvalitāte, bet arī apjoms, ko varam piedāvāt. Nepieciešamo apjomu mēs pagaidām pilnā mērā nespējam nodrošināt. Jaunas rūpnīcas polimēru pārstrādes nozarē Latvijā netiek atvērtas, un šobrīd nepietiekams ir arī atbalsts esošo uzņēmumu attīstībai. “Eco Baltia grupas” rūpnīcas AS “PET Baltija” un SIA “Nordic Plast” ir vienīgie nozīmīgie polimēru pārstrādes nozares spēlētāji Latvijā, taču arī mums turpmākai attīstībai nepieciešams zināt, ka savulaik izstrādāta Nacionālā industriālā politika joprojām ir dzīva un valsts ir gatava mērķtiecīgi atbalstīt pārstrādes rūpniecības attīstību Latvijā, nevis visas kārtis likt uz iekšējo patēriņu.
Šobrīd ražojošo uzņēmumu atbalstam valsts finansiālos resursus iegūst galvenokārt no ES fondiem, taču ES līmenī to sadalījums starp valstīm nav vienmērīgs. Te būtu aktīvāk jārosās mūsu valdībai, lai veicinātu šo investīciju pieplūdumu. Kvalitātes ziņā mūsu konkurētspēja nav sliktāka kā vecajās ES valstīs. “Eco Baltia grupas” līmenī esam pragmatiski, bet inovatīvi, pastāvīgi ieviešam jaunu materiālu pārstrādi, sāksim pārstrādāt riepas, uzstādām aizvien vairāk atkritumu šķirošanas konteineru, motivējam un izglītojam sabiedrību atkritumu šķirošanā. Tāpat kā lielie Eiropas uzņēmumi, arī mēs cenšamies pārstrādāt pilnīgi visu, lai dabā un poligonos nenonāktu nekas. Vienīgā PET pudeles daļa, kas netiek pārstrādāta, ir tajā esošais gaiss. Taču, lai nodrošinātu videi draudzīgu pārstrādes procesu un pielāgotos jaunajām plastmasas ražošanas tendencēm, kas prasa arī jaunas pārstrādes tehnoloģijas, ir pastāvīgi jāinvestē iekārtās, un mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par finansējumu. Nevaram arī neņemt vērā darba spēka pieejamību Latvijā – arī šis ir jautājums, kas liek uzņēmumiem investēt viedās tehnoloģijās un automatizācijā.
Šobrīd faktiski viss mūsu saražotais PET materiāls nonāk jaunos otrreizējos iepakojumos. Pudeles un pārtikas iepakojuma materiāls 70% gadījumu uzsāk jaunu pārtikas iepakojuma ciklu, polipropilēns pārvēršas galvenokārt nepārtikas iepakojumos. Riepas kļūst par granulām un tālāk par stadionu un bērnu laukumiņu mākslīgajiem segumiem. Bez poliestera šķiedras netiek ražots gandrīz neviens apģērba gabals.
Otrreizējā pārstrāde ir joma, kas turpmākajos gados tikai attīstīsies, jo ES Padomes direktīvas nosaka, ka no 2030. gada būs jāražo tikai pārstrādājami materiāli – nebūs pieļaujami sakausējumi, jo tajos katram materiālam ir sava kušanas temperatūra un tāpēc tie otrreizējai pārstrādei nav derīgi. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgi spēcīgi uzņēmumi, kas varētu mācīties no globālajiem nozares līderiem, piemērojot šo pieredzi savām vajadzībām – paši vien pie esošās valsts politikas mēs nevaram sasniegt vajadzīgo ātrumu un jaudu. Taču šobrīd starptautisku tīklošanās iespēju ar nopietniem tirgus spēlētājiem mums tikpat kā nav – lielie koncerni ar maziem uzņēmumiem nerunā, viņiem nav tādas intereses. Te jāsaprot, vai valsts var šajā procesā palīdzēt un radīt vismaz nepieciešamo fonu, lai šādas sarunas varētu notikt. Iespējams, neapgūts tirgus ir Austrumeiropa, sevišķi Krievija, kur plastmasas pārstrādes bizness savā attīstībā ir iepalicis un tikai tagad sāk attīstīties. Taču šos tirgus spēcīgi ietekmē globālā situācija un arī starptautiskās politikas dienaskārtība.
Pagājušā gada nogalē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atbalstīja ES Padomes noteiktos mērķus, lai ierobežotu plastmasas atkritumu daudzuma nonākšanu jūrā, tostarp 2021. gadā paredzēto aizliegumu vienreizlietojamiem plastmasas iepakojumiem un galda traukiem, kurus var aizstāt ar dabai draudzīgākiem materiāliem. Līdz 2025. gadam mums jānodrošina, ka tiek savākti un pārstrādāti vismaz 90% plastmasas materiāla. Mēs kā uzņēmums esam gatavi darīt visu, lai to paveiktu. Jautājums – vai tam gatava ir arī valsts? Mums ir vajadzīgs valsts ilgtermiņa attīstības redzējums, kas paredz ne tikai citu valstu uzņēmēju naudas apmaiņu Latvijas teritorijā, bet arī pašu ražošanas attīstību. Ja nespēsim dibināt jaunus pārstrādes uzņēmumus un attīstīt esošās rūpnīcas, mūsu konkurētspēja lielāka nekļūs un būsim spiesti kūļāties tepat kā sīkražotāji, kas ārpus Baltijas tirgus tā arī nekad neizies.
